Kas ir hipnoze un transs?
Definīcijas, hipnozes veidi un transa formas:
Hipnoze un transs ir savstarpēji saistīti, bet nav pilnīgi identiski jēdzieni. Transam līdzīga uzmanības pārkārtošanās var rasties spontāni, savukārt hipnoze ir mērķtiecīgi organizēts process, kurā izmanto uzmanības fokusēšanu, iztēli, gaidas un suģestijas.
Zinātniskajā literatūrā nepastāv viena visiem autoriem kopīga hipnozes un transa teorija. Daļa pētnieku hipnozi raksturo kā īpašu apziņas stāvokli, bet citi vairāk uzsver sociāli kognitīvos procesus, gaidas, motivāciju, iztēli, uzmanību un reakciju uz suģestijām. Mūsdienās arvien biežāk tiek izmantots integrējošs skatījums, kurā ņemta vērā gan subjektīvā pieredze, gan kognitīvie un starppersonu procesi (Elkins et al., 2015; Lynn et al., 2015; Terhune et al., 2017).
Kas ir hipnoze?
Amerikas Psiholoģijas asociācijas 30. nodaļas izstrādātajā definīcijā hipnoze raksturota kā apziņas stāvoklis, kuram raksturīga fokusēta uzmanība, samazināta perifērā apzināšanās un palielināta spēja reaģēt uz suģestijām. Hipnotiskā indukcija savukārt ir procedūra, kuras mērķis ir rosināt hipnozei raksturīgu pieredzi (Elkins et al., 2015).
Plašākā psiholoģiskā izpratnē:
Hipnoze ir mērķtiecīgi organizēts psiholoģisks process, kurā, fokusējot uzmanību un izmantojot iztēli, gaidas un suģestijas, tiek veicinātas pārmaiņas cilvēka uztverē, sajūtās, emocijās, domāšanā, atmiņas pieredzē, ķermeņa procesos vai uzvedībā.
Hipnoze nav miegs, samaņas zudums vai cilvēka gribas atņemšana. Hipnozes laikā persona parasti dzird teikto, spēj domāt, izvērtēt pieredzi un pārtraukt procesu. Hipnotiskās reakcijas veidojas mijiedarbībā starp personas spējām, motivāciju, gaidām, situāciju, attiecībām ar procesa vadītāju un izmantotajām suģestijām (Lynn et al., 2020).
Hipnoze ne vienmēr ir saistīta ar dziļu fizisku atslābumu. Hipnotiska uzmanības organizācija iespējama arī stāvot, kustoties, sarunājoties vai veicot noteiktu darbību. Ne visiem cilvēkiem hipnoze subjektīvi šķiet neparasta.
Hipnotiskā indukcija
Hipnotiskā indukcija ir procedūra, ar kuru tiek organizēta personas uzmanība, aktivizēta iztēle un veicināta gatavība reaģēt uz suģestijām.
Indukcijā var izmantot:
- uzmanības koncentrēšanu uz elpu, balsi, ķermeņa sajūtām vai ārēju objektu;
- pakāpenisku muskuļu atslābināšanu;
- skaitīšanu;
- iztēles tēlus;
- acu fiksāciju;
- atkārtojumu un ritmu;
- kustību;
- stāstus un metaforas;
- pārsteigumu vai uzmanības modeļa pārtraukšanu;
- klienta spontāno reakciju novērošanu un izmantošanu.
Indukcija nav pati hipnopsihoterapija. Tā ir viena no procedūrām, ar kuru var sākt vai padziļināt hipnotisko darbu.
Kas ir suģestija?
Suģestija ir komunikatīvs piedāvājums, kas rosina noteiktu subjektīvu pieredzi, uztveres maiņu, ķermeņa reakciju, domu, emociju vai uzvedību.
Suģestija var būt tieša, netieša, atvērta, metaforiska, nosacīta vai vērsta uz procesu. Cilvēks uz suģestiju nereaģē mehāniski. Reakciju ietekmē tās nozīme, konteksts, gaidas, motivācija, drošības izjūta un hipnotizējamība.
Kas ir hipnotizējamība?
Hipnotizējamība ir personas spēja hipnozes kontekstā piedzīvot suģestētas pārmaiņas uztverē, sajūtās, iztēlē, emocijās, domāšanā, atmiņas pieredzē vai uzvedībā.
Hipnotizējamības pakāpe cilvēkiem atšķiras. Tā nav intelekta, personības spēka, pakļāvības vai psiholoģiskās veselības mērs. Atšķirības reakcijā uz hipnozi veidojas gan no relatīvi noturīgām individuālām īpatnībām, gan no situācijas, gaidām, motivācijas un terapeitisko attiecību kvalitātes.
Hipnozes veidi
Nav vienas universāli pieņemtas hipnozes veidu klasifikācijas. Hipnozi iespējams iedalīt pēc tās vadīšanas veida, komunikācijas stila, personas aktivācijas pakāpes un izmantošanas konteksta.
1. Klasiskā jeb tiešā hipnoze
Klasiskajā hipnozē izmanto skaidras, strukturētas un samērā tiešas instrukcijas un suģestijas. Piemēram, personu var aicināt koncentrēt uzmanību, aizvērt acis, atslābināt ķermeni un iztēloties konkrētas pārmaiņas.
Tiešā hipnoze var būt piemērota, ja klients:
- dod priekšroku skaidrai struktūrai;
- vēlas konkrētus norādījumus;
- labi reaģē uz tiešām suģestijām;
- strādā ar skaidri formulētu un ierobežotu mērķi.
Tieša pieeja nenozīmē autoritāru vai piespiedu ietekmi. Profesionālā darbā tā balstās klienta informētā piekrišanā un sadarbībā.
2. Ēriksona jeb netiešā hipnoze
Ēriksona hipnozes tradīcijā tiek izmantota individuāli pielāgota valoda, netiešas suģestijas, metaforas, stāsti, paradoksi un klienta spontāno reakciju izmantošana.
Šajā pieejā hipnopsihoterapeits necenšas uzspiest klientam iepriekš noteiktu pieredzi, bet rada apstākļus, kuros klients var izmantot savus iekšējos resursus un veidot sev atbilstošas pārmaiņas.
Jāņem vērā, ka tiešās un netiešās hipnozes nošķīrums nav absolūts. Praktiskajā darbā abas komunikācijas formas bieži tiek savienotas.
3. Sarunhipnoze jeb hipnotiska komunikācija
Sarunhipnozē uzmanības fokusēšana un suģestijas tiek integrētas parastā sarunā. Formāla acu aizvēršana vai atsevišķa indukcija var nebūt nepieciešama.
Tajā var izmantot:
- klienta vārdu un izteicienu atkārtošanu;
- valodas ritmu un pauzes;
- uzmanības virzīšanu uz iekšējo pieredzi;
- metaforas;
- pieņēmumus;
- uz procesu vērstus jautājumus;
- klienta sajūtu un reakciju atspoguļošanu.
Sarunhipnoze nav slepena cilvēka kontrolēšana. Profesionālā kontekstā tā ir caurskatāma, ētiska un ar klientu saskaņota komunikācija.
4. Pašhipnoze
Pašhipnoze ir personas paša organizēts hipnotisks process, kurā cilvēks fokusē uzmanību un izmanto iepriekš apgūtas suģestijas, iztēles tēlus, ķermeņa sajūtas vai citus uzmanības orientierus.
Pašhipnozi var izmantot pašregulācijai, stresa mazināšanai, uzmanības trenēšanai, resursa stāvokļa aktivizēšanai un psihoterapijā apgūto prasmju nostiprināšanai.
Atšķirība starp pašhipnozi un vadīto hipnozi galvenokārt ir procesa vadības avotā. Pašhipnozē persona pati organizē procedūru, bet vadītajā hipnozē procesu strukturē cits cilvēks vai audioieraksts.
5. Aktīvā jeb modrā hipnoze
Aktīvajā hipnozē cilvēks saglabā paaugstinātu fizisko un psihisko aktivāciju. Hipnoze var norisināties kustībā, stāvot vai veicot ritmisku darbību.
Tas apliecina, ka hipnozes pamatā nav obligāti relaksācija vai miegainība. Nozīmīgākas ir uzmanības, gaidu, iesaistes un reakcijas uz suģestijām pārmaiņas (Bányai, 2018).
6. Individuālā un grupas hipnoze
Individuālajā hipnozē process tiek pielāgots vienam klientam. Hipnopsihoterapeits var rūpīgāk novērot klienta reakcijas, mainīt valodu un pielāgot intervenci.
Grupas hipnozē vienlaikus piedalās vairāki cilvēki. Tā var būt noderīga relaksācijas, pašhipnozes vai uzmanības regulācijas apmācībā, tomēr ir mazāk individuāli pielāgojama.
7. Eksperimentālā hipnoze
Eksperimentālo hipnozi izmanto zinātniskos pētījumos, lai pētītu uzmanību, uztveri, iztēli, sāpes, automātiskuma pieredzi, atmiņas procesus, hipnotizējamību un apziņas un smadzeņu darbības mijiedarbību.
Eksperimentālajā hipnozē parasti izmanto standartizētus protokolus un hipnotizējamības skalas. Smadzeņu izpēte liecina, ka hipnoze var būt saistīta ar funkcionālām pārmaiņām uzmanības, kontroles, pašpieredzes un sajūtu apstrādes tīklos, tomēr nav identificēts viens universāls “hipnozes centrs” vai tikai hipnozei raksturīgs smadzeņu darbības modelis (Landry et al., 2017).
8. Hipnoterapija
Hipnoterapija ir hipnozes un hipnotisko suģestiju izmantošana konkrēta terapeitiska, psiholoģiska vai uzvedības pārmaiņu mērķa sasniegšanai.
Termins raksturo hipnozes izmantošanas mērķi, bet pats par sevi vēl nenorāda uz metodes izmantotāja psihoterapeita, psihologa vai citas reglamentētas profesijas kvalifikāciju.
9. Hipnopsihoterapija
Hipnopsihoterapija ir hipnozes integrēšana pilnvērtīgā psihoterapijas procesā.
Tajā ietilpst terapeitiskās attiecības, klienta psiholoģiskā izvērtēšana, problēmas konceptualizācija, vienošanās par mērķiem, piemērotu metožu izvēle un rezultātu izvērtēšana. Hipnoze šajā procesā ir viens no psihoterapeitiskajiem instrumentiem, nevis viss psihoterapijas process.
10. Skatuves hipnoze
Skatuves hipnoze tiek izmantota izklaides kontekstā. Tās norisi būtiski ietekmē dalībnieku atlase, vēlme piedalīties, auditorijas gaidas, sociālais konteksts un priekšnesuma dramaturģija.
Skatuves hipnozi nevajadzētu pielīdzināt hipnoterapijai vai hipnopsihoterapijai.
11. Tiesu un izmeklēšanas hipnoze
Tiesu un izmeklēšanas hipnoze (forensic hypnosis) vēsturiski izmantota, mēģinot veicināt liecinieku atmiņu atsaukšanu. Šis lietojums ir zinātniski un ētiski problemātisks, jo hipnoze var palielināt ne tikai atmiņu daudzumu, bet arī kļūdas, konfabulācijas un cilvēka pārliecību par neprecīzas atmiņas patiesumu.
Hipnoze nav droša metode “apspiestas” vai pilnīgi precīzas atmiņas atgūšanai. Hipnozē iegūta informācija nav automātiski uzskatāma par vēsturisku faktu (Leo et al., 2025).
Kas nav atsevišķi hipnozes veidi?
Regresija, vecuma progresija, ideomotorās reakcijas, analgēzija, katalepsija, resursu aktivizēšana un darbs ar metaforām precīzāk saucami par hipnotiskām metodēm vai parādībām, nevis atsevišķiem hipnozes veidiem.
Arī “ātrā hipnoze” un “momentānā hipnoze” apzīmē indukcijas ātrumu un formu, nevis īpašu apziņas stāvokli.
Kas ir transs?
Transs ir uzmanības un apzināšanās organizācijas forma, kurā uzmanība tiek intensīvāk koncentrēta uz noteiktu ārēju vai iekšēju pieredzi, bet citi stimuli uz laiku kļūst mazāk nozīmīgi.
Transam var būt raksturīga pastiprināta absorbcija, sašaurināta vai selektīva uzmanība, izmainīta laika izjūta, spilgtāka iztēle, mainīta ķermeņa izjūta, darbības automātiskuma pieredze, mazāka uzmanība pret apkārtējās vides stimuliem un mainīta pašpieredze.
Transs pats par sevi nav ne slimība, ne miegs, ne samaņas zudums. Tā ir plaša parādību grupa, kas dažādās formās sastopama ikdienā, hipnozē, meditācijā, rituālos un citās uzmanību pārkārtojošās praksēs. Tomēr pētniecībā nav vienas universālas transa definīcijas vai visu transa formu klasifikācijas (Gosseries et al., 2024).
Transa veidi un formas
1. Spontāns ikdienas transs
Ikdienā cilvēks var tik ļoti iegrimt lasīšanā, mūzikā, filmā, radošā darbā vai domās, ka uz laiku mazāk pamana apkārtējo vidi un laika ritējumu.
Šādu pieredzi var raksturot kā absorbciju vai transam līdzīgu stāvokli. Tomēr ne katru koncentrēšanās vai aizsapņošanās brīdi nepieciešams saukt par transu.
2. Hipnotiskais transs
Hipnotiskais transs ir hipnozes kontekstā mērķtiecīgi organizēta transa pieredze, kurā uzmanības fokusēšana, absorbcija, iztēle, gaidas un suģestijas veicina subjektīvas pārmaiņas.
Hipnotiskais transs nav obligāti ļoti dziļš vai ārēji iespaidīgs. Klients var saglabāt spēju runāt, kustēties, analizēt un pieņemt lēmumus.
3. Pašhipnotiskais transs
Pašhipnotiskajā transā persona pati rosina un uztur fokusētas uzmanības stāvokli. Tā ir pašvadīta hipnotiskā procesa forma, kurā var izmantot elpu, skaitīšanu, iztēli, ķermeņa sajūtas vai individuāli izvēlētas suģestijas.
4. Relaksēts jeb pasīvs transs
Šai formai raksturīgs samazināts muskuļu sasprindzinājums, mierīgāka elpa, mazāk ārējo kustību un uzmanības pievēršana iekšējai pieredzei. Tas ir bieži izmantots, bet ne vienīgais hipnotiskā transa veids.
5. Aktīvs jeb modrs transs
Aktīvā transā persona var kustēties, runāt un būt enerģiska, vienlaikus saglabājot koncentrētu uzmanību un paaugstinātu gatavību reaģēt uz suģestijām. Šis stāvoklis aprakstīts aktīvās jeb modrās hipnozes pētījumos (Bányai, 2018).
6. Meditatīvs jeb kontemplatīvs stāvoklis
Meditācijā uzmanība var tikt koncentrēta uz elpu, ķermeņa sajūtām, skaņu, domu plūsmu vai atvērtu apzināšanos. Hipnozei un meditācijai ir kopīgas pazīmes, piemēram, uzmanības regulācija un izmainīta subjektīvā pieredze, tomēr tās nav sinonīmi.
Hipnozē lielāka nozīme parasti ir suģestijām un konkrētu pieredzes pārmaiņu rosināšanai, bet daudzās meditācijas formās galvenais uzdevums ir novērot pieredzi, to apzināti nepārveidojot (Penazzi & De Pisapia, 2022).
7. Rituāls un ekstātisks transs
Rituāla transa veidošanā var piedalīties ritms, bungas, dziedāšana, dejas, atkārtojumi, elpošana, simboli, grupas mijiedarbība un kultūras gaidas. Šādas pieredzes sastopamas dažādās reliģiskās, garīgās un šamaniskās tradīcijās.
Šo stāvokļu nozīmi nevar izprast atrauti no konkrētās kultūras, rituāla un dalībnieku piešķirtās nozīmes (Gosseries et al., 2024).
8. Disociatīvs jeb negribēts transa stāvoklis
Atsevišķos gadījumos transam līdzīgas pārmaiņas var rasties negribēti un būt saistītas ar apjukumu, identitātes izjūtas pārmaiņām, atmiņas pārrāvumiem, kontroles zuduma sajūtu vai izteiktām ciešanām.
Šādu stāvokli nevajadzētu automātiski pielīdzināt brīvprātīgam hipnotiskam transam. Ja pieredze ir negribēta, atkārtojas, rada ciešanas vai traucē ikdienas funkcionēšanu, nepieciešama profesionāla psiholoģiska izvērtēšana.
Vai transam ir dziļuma pakāpes?
Vēsturiski hipnotisko transu mēdza iedalīt vieglā, vidējā un dziļā transā. Dažās tradīcijās tika lietoti arī termini “somnambulisms”, “kataleptiskais stāvoklis” un citi.
Mūsdienās transa dziļumu nevar uzskatīt par vienu precīzi un objektīvi izmērāmu skalu. Cilvēkam var būt izteikta reakcija uz vienu suģestiju un ļoti neliela reakcija uz citu. Turklāt subjektīva “dziļuma” izjūta ne vienmēr paredz darba rezultātu.
Tādēļ profesionālajā praksē lietderīgāk vērtēt klienta uzmanības fokusēšanos, absorbciju, reakciju uz konkrētām suģestijām, ķermeņa un emocionālās pieredzes pārmaiņas, klienta drošības un kontroles izjūtu, kā arī intervences atbilstību izvirzītajam mērķim.
Hipnoze un transs: būtiskais nošķīrums
- Transs ir plašāka uzmanības un apzināšanās pārkārtošanās parādība, kas var rasties spontāni vai dažādu prakšu laikā.
- Hipnotiskais transs ir transa pieredze, kas veidojas hipnozes kontekstā.
- Hipnoze ir uzmanības, iztēles, gaidu un suģestiju izmantošanas procedūra un ar to saistītā subjektīvā pieredze.
- Hipnotiskā indukcija ir procedūra, kas palīdz organizēt hipnozei raksturīgu uzmanību un pieredzi.
- Hipnoterapija izmanto hipnozi konkrētam terapeitiskam mērķim.
- Hipnopsihoterapija integrē hipnozi profesionāli un teorētiski pamatotā psihoterapijas procesā.
Piezīme par jēdzienu “zemapziņa”
Ikdienas un hipnoterapijas valodā bieži lieto vārdu “zemapziņa”. Tas var būt saprotams apzīmējums psihiskajiem procesiem, kuri konkrētajā brīdī neatrodas apzinātas uzmanības centrā.
Tomēr zinātniskā valodā zemapziņa netiek uzskatīta par vienu atsevišķu smadzeņu daļu vai neatkarīgu personību cilvēkā. Precīzāk ir runāt par neapzinātiem un automātiskiem procesiem, implicīto atmiņu, ieradumiem, emocionālām asociācijām un informācijas apstrādi ārpus tiešās apzināšanās.