Pārskats: ārsts hipnoterapeits, hipnoterapeits, hipno-psihoterapeits un hipnologs - juridiskais un profesionālais statuss

Pārskats balstīts uz spēkā esošajiem Latvijas normatīvajiem aktiem, kas pārbaudīti likumi.lv pirmavotos, un Eiropas profesionālo organizāciju dokumentiem. Vietās, kur runa ir par interpretāciju, nevis normas tekstu, tas ir skaidri norādīts.

0. Atskaites punkts: ko likums sauc par ārstniecību

Viss tālākais dalījums balstās vienā definīcijā. Ārstniecība ir profesionāla un individuāla slimību profilakse, diagnostika un ārstēšana, medicīniskā rehabilitācija un pacientu aprūpe (Ārstniecības likums, 1997, 1. panta 1. punkts). Ārstniecības personas ir personas, kam ir medicīniskā izglītība un kas nodarbojas ar ārstniecību (turpat, 1. panta 2. punkts). Likums pazīst arī pretēju kategoriju: ārstniecības atbalsta persona ir persona, kurai nav tiesību nodarboties ar ārstniecību, bet kura ir tieši iesaistīta veselības aprūpes procesa nodrošināšanā (turpat, 1. panta 25. punkts) - tātad likumdevējs pats atzīst, ka ap ārstniecību un pat tās procesā strādā cilvēki, kas ārstniecību neveic. Ārstniecības likums

Izšķirošais kritērijs visiem četriem nosaukumiem tāpēc ir nevis "vai persona iedarbojas uz psihi", bet vai darbības saturs ir slimību diagnostika un ārstēšana (sk. 5. sadaļu).

1. Ārsts hipnoterapeits

Definīcija: sertificēta ārstniecības persona - ārsts, kurš papildus ārsta pamatspecialitātei ieguvis papildspecialitāti "Hipnoterapeits" un lieto hipnozi slimību ārstēšanā savas medicīniskās kompetences ietvaros.

Atsauces ķēde ir pilnīga un nepārtraukta:

• Ārsts ir ārstniecības persona, kura ar zinātniski pamatotu medicīnisko darbību veic slimību profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un pacientu medicīnisko rehabilitāciju (Ārstniecības likums, 1997, 37. pants). Likumi
• "Hipnoterapeits" ir oficiāla ārsta profesijas papildspecialitāte ar kodu PP 15 (profesijas kods 2212 53) Ārstniecības personu klasifikatorā (MK noteikumi Nr. 630, 2024, 1. pielikuma 4.2. punkts; profesijas kods atbilstoši MK noteikumiem Nr. 264, 2017). Likumi
• Patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību konkrētā pamatspecialitātē, apakšspecialitātē vai papildspecialitātē atļauts ārstniecības personām, kuras ir sertificētas un reģistrētas ārstniecības personu reģistrā (Ārstniecības likums, 1997, 26. panta 2. daļa), un ārsts drīkst darboties papildspecialitātē vai lietot atsevišķu ārstēšanas metodi tikai tad, ja viņam ir ārsta sertifikāts pamatspecialitātē (turpat, 39. pants). (Tas nozīmē: "tīrs" hipnoterapeits bez pamatspecialitātes juridiski nav iespējams.) Likumi
• Ārstu sertifikāciju veic Latvijas Ārstu biedrība (turpat, 29. panta 2. daļas 1. punkts) Ministru kabineta noteiktajā kārtībā (MK noteikumi Nr. 391, 2024). Reģistra pārzinis ir Veselības inspekcija, kas savā tīmekļvietnē publisko informāciju par ārstniecības personas profesiju, iegūtajiem sertifikātiem un to derīguma termiņiem (MK noteikumi Nr. 630, 2024, 3. un 57. punkts) - pacients kvalifikāciju var pārbaudīt. Ārstniecības likums
• Eiropas līmenī šī kategorija atbilst ESH sertifikācijas pirmajai grupai, hipnozes lietošanai, ko veic kvalificēti profesionāļi medicīnā, zobārstniecībā, klīniskajā psiholoģijā un psihoterapijā (ESH, b.g.-b).

2. Hipnoterapeits (bez vārda "ārsts")

Latvijas normatīvajos aktos vārds "hipnoterapeits" pastāv tikai vienā nozīmē - kā ārsta papildspecialitātes nosaukums (MK noteikumi Nr. 630, 2024, 1. pielikuma 4.2. punkts). Nekāda cita, ne-ārsta, "hipnoterapeita" profesija, specialitāte vai ārstnieciskā metode klasifikatorā nav iekļauta (pārbaudīts pilnajā 1. pielikuma tekstā: profesiju sarakstos, specialitāšu klasifikatorā un metožu klasifikatorā šāda ieraksta nav).

Ja nosaukumu "hipnoterapeits" lieto persona, kas nav attiecīgi sertificēts ārsts, tas Latvijā ir nereglamentēts pašapzīmējums - juridiski tādā pašā stāvoklī kā "hipnologs", tikai ar papildu risku, ka nosaukums sakrīt ar valsts regulētu ārsta papildspecialitāti un tāpēc var maldināt patērētāju. Eiropā vienota "hipnoterapeita" regulējuma nav; ESH sertifikātu var iegūt tikai kvalificēti veselības aprūpes profesionāļi, un atsevišķi tiek atzīta valstīs pastāvošā akadēmiskā hipno-psihoterapeita kvalifikācija (ESH, b.g.-b), savukārt ESH ētikas vadlīnijas nosaka, ka kompetence hipnozes tehnikās vien nav pieņemams pamats profesionālu pakalpojumu sniegšanai (ESH, b.g.-a).

3. Hipno-psihoterapeits (rakstībā arī: hipnopsihoterapeits)

Definīcija: psihoterapijas speciālists Eiropas Psihoterapijas asociācijas (EAP) atzītajā hipno-psihoterapijas modalitātē - persona, kas pabeigusi četru gadu specializētu apmācību un ieguvusi hipno-psihoterapeita sertifikātu; Latvijā sertifikāciju veic un darbību, atbilstību ētikas un kvalifikācijas prasībām, uzrauga LHPB (LHPB sertifikācijas un ētikas dokumenti).

Profesionālais pamats ir Eiropas dokumentu ķēde:

• Psihoterapija ir patstāvīga zinātniska disciplīna, kuras prakse ir patstāvīga un brīva profesija; pilnvērtīga apmācība ietver teoriju, pašpieredzi un praksi supervīzijā (Strasbūras deklarācija par psihoterapiju, EAP, 1990). Tātad psihoterapijas terapeitiskais ietvars nav atvasināts no medicīnas.
• Apmācības apjoms atbilst Eiropas psihoterapijas sertifikāta (ECP) standartam: kopā ne mazāk kā 3200 stundas vismaz septiņos gados, no tām vismaz četri gadi specifiskas psihoterapijas apmācības; pašpieredze vismaz 250 stundas, teorija 500-800 stundas, klīniskā prakse vismaz 300 stundas supervīzijā vismaz 150 stundas un prakse psihiskās veselības aprūpes vidē 125-150 stundas (EAP, 2025, ECP dokumenta 9.0 versija).
• Modalitāti Eiropā pārstāv Eiropas Hipno-psihoterapijas asociācija (EAHP), EAP organizācijas biedrs, kam kopš 2004. gada ir EWAO statuss.

Tiesiskais statuss Latvijā: psihoterapija, ko veic personas bez medicīniskās izglītības, Latvijā nav valsts reglamentēta profesija (atsevišķa likuma nav; ārsts psihoterapeits, pamatspecialitāte P 42, ir cita medicīniska kvalifikācija). Hipno-psihoterapeits neveic ārstniecību Ārstniecības likuma 1. panta 1. punkta izpratnē: viņš strādā psihoterapeitiskā procesā ar klientiem, nediagnosticē un neārstē slimības; ja klientam ir diagnosticējami veselības traucējumi, darbs notiek sadarbībā ar ārstniecības personām vai paralēli ārstniecībai. Šī pozīcija ir juridiska interpretācija, nevis normas tiešs teksts, bet to sistēmiski atbalsta pats likumdevējs: klīniskais un veselības psihologs reģistrā ir iekļauts kā ārstniecības atbalsta persona (MK noteikumi Nr. 630, 2024, 1. pielikuma 1.2. punkts).

4. Hipnologs

Nosaukums "hipnologs" nav sastopams nevienā Latvijas normatīvajā aktā, ne profesiju, ne specialitāšu, ne metožu klasifikatorā (MK noteikumi Nr. 630, 2024, 1. pielikums). Latvijā to nesertificē ne valsts, ne LHPB. Tas ir pašapzīmējums bez vienotu apmācības prasību, saistoša ētikas kodeksa un uzraudzības garantijām. Personai bez medicīniskās izglītības, kas ar šo nosaukumu patstāvīgi nodarbojas ar hipnozi, piemērojams Ārstniecības likuma 12. panta regulējums un darbības satura tests. Eiropas profesionālais princips šo telpu vērtē viennozīmīgi: hipnoze ir palīglīdzeklis, un hipnozes tehniku prasme vien nav pamats profesionālai praksei (ESH, b.g.-a; ISH, b.g.).

5. Robežkritērijs: kāpēc "iedarbība uz psihi" nav un nevar būt kritērijs

Ārstniecības likuma 12. pants nosaka: personas, kam nav medicīniskās izglītības un kas patstāvīgi nodarbojas ar slimnieku ārstēšanu, dzemdībpalīdzības sniegšanu, hipnozi, kodēšanu un citām cilvēka psihi ietekmējošām metodēm, cilvēka enerģētisko lauku korekciju un citām metodēm, ir saucamas pie likumā noteiktās atbildības (Ārstniecības likums, 1997, 12. pants). Likumi

Arguments par skolotāju ir juridiski korekts reductio ad absurdum: ja "cilvēka psihi ietekmējošas metodes" lasītu burtiski un izolēti, mediķa izglītība būtu jāprasa arī skolotājam un jebkuram pedagogam. Tā kā šāds rezultāts ir absurds un pretējs citiem likumiem, burtiskā interpretācija ir atmetama.

• Sistēmiski - norma atrodas Ārstniecības likumā, kura mērķis ir regulēt sabiedriskās attiecības ārstniecībā; uzskaitījums sākas ar slimnieku ārstēšanu, un panta otrā daļa runā par atbalstu ārstniecības darbībā. Likumi
• Caur sankcijām - 12. pants pats sodu nenosaka; atbildība ir formulēta par nodarbošanos ar ārstniecību bez medicīniskās izglītības un bez reģistrēšanās, un abas normas prasa, lai darbība vispirms kvalificētos kā ārstniecība.
• Vēsturiski un teleoloģiski - 12. pants ir 1997. gada sākotnējās redakcijas norma, kas vērsta pret dziednieku, kodētāju un ekstrasensu praksēm. Tās mērķis ir pasargāt slimus cilvēkus no neārstu ārstēšanas, nevis aizliegt pedagoģiju, psiholoģiju vai psihoterapiju.

Secinājums: kritērijs ir darbības saturs un mērķis, slimību diagnostika un ārstēšana, nevis fakts, ka darbība ietekmē psihi. Tāpēc skolotājam mediķa izglītība nav vajadzīga, un tas pats arguments pamato psihologa un hipno-psihoterapeita darbību ārpus ārstniecības. Personām bez medicīniskās izglītības droša pozīcija ir nošķirt psihoterapeitisko un labbūtības darbu no slimību ārstēšanas.

6. Kopsavilkums

Atsauces